Latviešu nacionālā kultūra
Latviešu nacionālā kultūra
Latvijas kultūras mantojums atspoguļo dažādu kultūru ietekmi. Iepazīstiet tās tuvāk šajā sadaļā.
Latvijas vietējie kultūras pasākumi
Iepazīsti dažas no 99 kultūras sastāvdaļām, kas iekļautas Latvijas kultūrā Kanons
Latvijas vietējie partneri un aktivitātes
Iepazīstieties ar vietējo projekta partneru ikdienas aktivitātēm.
Nacionālā kultūra un kultūras ietekmes Latvijā
Ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko novietojumu un līdzšinējos vēstures notikumus, kas aprakstīti iepriekš, Latvijas nemateriālajā kultūras mantojumā ir vērojama dažādu kultūru ietekme. Tas izteikti izpaužas, piemēram, valsts pierobežā – mainās krāsu izjūta un to lietojums etnogrāfijā (cimdu, segu, zeķu rakstos un krāsās).
Nemateriālo kultūras mantojumu ietekmē arī reliģiskā piederība. Tā, piemēram, Latgalē maijā pie ceļmalu krucifiksiem norisinās Maija dziedājumi, kas veltīti Dievmātei Marijai. Šī tradīcija tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. PSRS okupācijas laikā krucifiksi tika lauzti, tāpēc ne visos ciemos tie bija pieejami – tādā gadījumā gāja dziedāt kapsētā.
Vispārējie Dziesmu un deju svētki
Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki ir uzskatāmi par nozīmīgu Latvijas kultūras sastāvdaļu, jo tie ir nacionālās identitātes rituāls. Minētā festivāla pirmsākumi meklējami 1873. gadā. Tradīcijas kodols ir kordziedāšana, ko izpilda amatieru kori profesionālu diriģentu vadībā, nodrošinot samērā augstu profesionālo līmeni. Svētku laikā tiek atskaņota arī simfoniskā un kamermūzika, notiek pūtēju orķestru, tautas mūzikas ansambļu, folkloras kopu uzstāšanās. Kopš 1948. gada svētkos iekļautas tautas dejas un to nozīme kopējā norisē ir arvien palielinājusies. 2003. gadā tika paziņots, ka dziesmu un deju svētku tradīcija Latvijā, Igaunijā un Lietuvā ir cilvēces nemateriālās un mutvārdu kultūras meistardarbs, un 2008. gadā tos iekļāva UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā kā Baltijas dziesmu un deju svētkus.
Dziesmu svētku kontekstā noteikti jāpiemin jau iepriekš aprakstītais PSRS režīms, kura laikā pasākuma galvenais uzdevums bija apliecināt latviešu nacionālās kultūras uzplaukumu Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā.
Runājot par tautas mūziku, jāatzīmē, ka arī ar to saistītās prasmes galvenokārt tiek pārmantotas mutvārdos. Kopš 20. gadsimta otrās puses pie etnomūzikas pieder arī folkloras ansambļu muzicēšana un dziedāšana. Pazīstamākie tautas mūzikas instrumenti ir kokle un trideksnis.
Keramikas veidošana visvairāk ir izplatīta divos Latvijas reģionos – Latgalē un Kurzemē. Latvijas keramiķi veido divu veidu keramikas traukus: melnos un glazētos. Glazētās keramikas veidošana tradīcija aizsākusies ap 1930. gadu. Melnā jeb svēpētā, reducētā keramika ir izplatīta arī Igaunijā un Lietuvā, bet Latvijā to visbiežāk veido Latgales reģionā.
Melnās keramikas variācijas ir balstītas arheoloģisko izrakumu materiālos, tomēr tiek veidota arī jaunrade. Domājams, mūsdienās melnā keramika ir pieprasītāka tāpēc, ka tās veidošanā netiek izmantota rūpnieciski ražota glazūra un modernās tehnoloģijas – vienīgie komponenti ir māls, ceplis un malka. Ražojot šo keramikas veidu, pirmkārt, tiek saglabātas un popularizētas senču prasmes, otrkārt, radīšanas process ir videi draudzīgs, kas lielai daļai sabiedrības 21. gadsimtā nav mazsvarīgi.
Latgales podniecības tradīcijas tiek pārmantotas gan no dzimtas dzimtā, gan mācoties pie podniecības vecmeistariem, gan arī dažādās specializētās skolās, piemēram, Pūdnīku skūlā Krāslavas novadā. Visbiežāk keramiķi veido svečturus, svilpauniekus (māla svilpe dzīvnieka vai putna formā), šķīvjus, bļodas, krūzes.
Latvijas pārtika
Vēsturiski latvieši ir zemnieku tauta, tāpēc arī nacionālie ēdieni ir veidojušies lauku vidē. Savienojot dabiskas vietējās izejvielas, laika gaitā radušies vairāki Latvijai un arī Baltijai raksturīgi ēdieni. Līdz 19. gadsimta vidum latviešu saimniecības bija naturālas – iedzīvotāji iztika ar to, ko paši izaudzēja. Tajā laikā gaļa nebija ikdienas, bet gan tikai svētku ēdiens.
Arī lokālo recepšu pārzināšana un prasme tās pagatavot ir uzskatāma par nemateriālā mantojuma daļu. Vēl Ulmaņlaikos visprasmīgākās sievas tika sauktas par saimniecēm, un viņas savu iztiku pelnīja, rūpējoties par dažādu ģimenes godu un svētku galda klāšanu, tas ir, ēdiena pagatavošanu. Latvijā galvenā mājturības skola bija Kaucminde, un līdz mūsdienām šīs skolas absolventes tiek uzskatītas par svarīgu nacionālo vērtību. Mājturības skolā, kas bija paredzēta tikai sievietēm, varēja apgūt tādas prasmes kā rokdarbu veidošana, virtuves un galda kultūra, dārzkopības, lopkopības un zemkopības vadīšana. Kaucminde kā suverēna vienība pastāvēja no 1923. līdz 1943. gadam. Ulmaņlaikos jeb starpkaru periodā tika veicināts sviesta un bekona eksports un celtas cukura rūpnīcas, kas ietekmēja ēdiena pagatavošanas paradumus, piemēram, tika izkopta tradīcija cept lauku tortes, kur izmantotas vietējās lauku izejvielas.
Padomju okupācijas laikā latviešu ēdienkartē savas pozīcijas nostiprināja rasols, kas arī mūsdienās ir iecienīts ēdiens visā Latvijā, īpaši svētku reizēs. Ņemot vērā plašo PSRS teritoriju, Latvijas virtuvē manāma ietekme arī no tālākām PSRS republikām, piemēram, šašliks un soļanka, bez kā mūsdienās reti kurš vairs spēj iedomāties savu ēdienkarti.
Mūsdienās nacionālā ēdiena jēdziens globalizācijas ietekmē ir kļuvis margināls, tomēr joprojām ir atsevišķi ēdieni, kas uzskatāmi par neatņemamu latviešu gastronomiskā mantojuma sastāvdaļu. Piemēram, pelēkie zirņi ar speķi, sklandrauši, Jāņu siers, kvass, kūpinātas zivis.
