Latvijas vietējā kultūra, pasākumi un manifestācijas
Latvijas vietējie kultūras pasākumi
Iepazīsti dažas no 99 kultūras sastāvdaļām, kas iekļautas Latvijas Kultūras kanonā.
Latvijas vietējie partneri un aktivitātes
Iepazīstieties ar vietējo projekta partneru ikdienas aktivitātēm.
Latvijas nacionālā kultūra
Latvijas kultūras mantojums atspoguļo dažādu kultūru ietekmi. Iepazīstiet tās tuvāk šajā sadaļā.
Latvijas vietējā kultūra, kultūras pasākumi un manifestācijas
Kopskaitā 99 Latvijas kultūras sastāvdaļas ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā, kas, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, ir izveidots kā mākslas darbu un kultūras vērtību kopums un atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā.
Kultūras kanonā ir no tautas tradīcijām iekļauta lībiešu kultūra, kapu kopšana un mirušo ofīcijs, Jāņu svinēšana, Latgales podniecība, rudzu maize jeb rupjmaize, Lielvārdes josta, koklēšana, dziesmu teikšana, Latvju dainas, tautastērps, Dziesmu svētki, suitu kultūrtelpa un Maija dievkalpojumi jeb dziedājumi.
Īpaša kapu sakopšanas izpausme ir kapu svētki, kas ietver sevī gan publiskus, gan individuālus atceres rituālus, kas ar atcerēšanās starpniecību vieno dažādas kopienas, apliecina un uztur vērtības, kā arī uztur piederības apziņu. Latviešu kapusvētku tradīcija sāka veidoties 19. gadsimta pirmajā pusē.
Mirušo ofīcijs Latgalē un Daugavas kreisā krasta teritorijas katoliskajos pagastos ir īpatnējs tautas dievkalpojums, ko izpilda galvenokārt mājās, bez priestera līdzdalības un kurā tiek aizlūgts par mirušajiem. To 18. gadsimta beigās ieviesa jezuītu misionāri un kopš tā laika tas minētajā areālā ir viena no spilgtākajām tautas dievbijības izpausmēm un svarīga tradicionālās mūzikas forma.
„Latvju dainas” ir pirmais pilnīgais latviešu tautasdziesmu izdevums, kas Krišjāņa Barona kārtojumā iznāca no 1894. līdz 1915. gadam. Šim izdevumam bija jāveic simbolisks uzdevums – jāpierāda, ka Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņas zemnieki ir viena – latviešu – tauta ar savu raksturu, kultūru un pagātni, kas tiesīga cerēt uz nacionālu patstāvību. Var teikt, ka „Latvju dainu” tapšana bija viens no latviešu nācijas tapšanas pirmajiem soļiem. Latviešu tautasdziesmas pieder pie mutvārdu tradīcijas, kas krietni senāka par tās pirmajiem poligrāfiskajiem izdevumiem 19. gadsimtā, kā arī pirmajiem rakstveida dokumentējumiem 16. un 17. gadsimtā. Tām raksturīgas vairākas iezīmes, ko tautas dzejas pētnieki attiecina uz arhaisku mutvārdu dzejas tipu. Tāds, piemēram, ir dziesmu maģiskais raksturs un ciešā saikne ar ieražām. Liels daudzums latviešu tautasdziesmu ir tā saucamie rituāla komentāri, kuru uzdevums ir organizēt rituāla norisi ģimenes godos vai kalendāra svētkos, kā arī izskaidrot veikto darbību nolūku un maģisko pamatojumu. Mūsdienās Kr.Barona savāktās latvju dainas glabājas Dainu skapī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas ir iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā. UNESCO sarakstā ir iekļauta arī iepriekš pieminētā suitu kultūrtelpa.
Kultūras kanona literatūras sadaļā ir iekļauti vairāki Latvijas rakstnieki — Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Kārlis Skalbe, Rainis, Rūdolfs Blaumanis, brāļi Kaudzītes, Regīna Ezera, Uldis Bērziņš, Vizma Belševica, Eriks Ādamsons, Jānis Poruks, Jānis Jaunsudrabiņš, Aleksandrs Čaks un viņu darbi.
“Reizēm man liekas, ka ar mani Dieviņš trenējas kā ar futbolbumbu. Atvelk kāju un gāž pa ribām. (Cik nu Dieviņš vispār var gāzt!) Un nekā es nezinu, kur ir viņa vārti, un nekā es nezinu, ar ko viņš spēlē. Piespēlējis mani velnam vai Firsovam, vai Pelem, vai tur puikām pagalmā, bet — nē, viņš spēlējas viens pats.”
/Imants Ziedonis, Epifānijas, 1970./
Vizuālās mākslas jomā izvēlēti 15 personu veidoti noteikti darbi, piemēram, tēlnieka Kārļa Zāles veidotais Brīvības piemineklis (1931. – 1935.), gleznotāja Vilhelma Purvīša trīs gleznotās ainavas (1910., 1934.), Jaņa Rozentāla glezna „No baznīcas (Pēc dievkalpojuma)” (1894.) un citi.
Filmu nozarē atlasīti 12 darbi, kas iezīmē svarīgus pagrieziena punktus Latvijas kinomākslā neatkarīgi no popularitātes, piemēram, „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981.), „Purva bridējs” (1966), „Elpojiet dziļi…(„Četri balti krekli”)” (1967.).
Skatuves mākslas nozarē izceltas 15 personības un individuālu personību radītās mākslas izpausmes, kas ir noteikušas un nosaka Latvijas profesionālo skatuves mākslu, piemēram, Oļģerta Krodera domubiedru teātris, Alvis Hermanis kā Jaunā Rīgas teātra direktors, Eduards Smiļģis kā Dailes teātra dibinātājs, aktieris Uldis Pūcītis un citi.
Arhitektūras un dizaina jomu kanonā veido daudzveidīgs 18 dažādu vērtību kopums. Tajā iekļauti gan plašu ievērību un vispārēju atzinību guvušas vērtības un to autori, gan mazāk zināmi darbi un lokālas vērtības, piemēram, Latvijas lats, Valtera Capa izgudrotā un rūpnīcas „VEF” ražotā foto minikamera „Minox”, Rundāles pils, Salaspils memoriāls, Latvijas Nacionālas bibliotēkas jaunās ēkas jeb Gaismas pils, kas iekļauta UNESCO reģistrā, arhitekts Gunārs Birkerts.
Mūzikas nozarē iekļautas 12 vērtības, ko veido gan komponisti, gan skaņdarbi, piemēram, komponista Jāzepa Vītola balāde jauktam korim „Gaismas pils” (1899.), komponista Pētera Vaska opuss stīgu orķestrim „Musica dolorosa” (1983.), komponists Raimonds Pauls, komponista Imanta Kalniņa „Ceturtā simfonija” (1973.) u.c.
Noteikti jāpiemin arī Baltijas ceļš, kas līdz pat mūsdienām ir uzskatāms par vienu no svarīgākajām manifestācijām valsts vēsturē un kas ir iekļauts UNESCO reģistrā. Tā bija Baltijas tautu kustību 1989. gada 23. augustā kopīgi organizēta akcija, kas starptautiski nodemonstrēja Baltijas tautu vienotību un apņēmību cīņai par Baltijas valstu valstiskās neatkarības atjaunošanu. Akcijas mērķis bija pievērst vietējās un starptautiskās sabiedrības uzmanību nelikumīgajiem apstākļiem, kādos Baltijas valstis tika pievienotas PSRS.
Cauri visām trim Baltijas valstīm dzīvā ķēdē sastājās miljoniem cilvēku. Tas bija arī uzskatāms apliecinājums starptautiskajai sabiedrībai, ka idejām par Baltijas valstu neatkarību ir plašs tautas atbalsts.
