Rumānijas nacionālā kultūra
Rumānijas nacionālā kultūra
Rumānijas kultūras un tās ietekmes apraksts
Vietējā kultūra, kultūras pasākumi un manifestācijas
Kultūras pasākumi un manifestācijas Rumānijā.
Kultūras vietējie partneri
Apraksts un darbības
Folkloras kultūra Rumānijā darbojas lielākoties kā no citām tautām aizgūtu elementu sintēze, oriģinalitātei rodoties veidā, kā šie elementi tiek izvēlēti un kombinēti. Senajos laikos un viduslaikos vislielāko ietekmi radīja slāvu tautu pārstāvji, kuri migrēja uz Karpatu-Donavas reģionu un tur apmetās uz dzīvi; ietekme nāca arī no blakusvalstīm, kā Bulgārija, Serbija, Ukraina, Polija, Krievija, Bizantijas impērija un no Bizantijas impērijas grieķu tautām. Vēlāk, esot Turcijas aizsardzībā, Rumānijas kultūra ietekmējās arī no Fanāras tautām un Osmaņu impērijas, no ungāriem, kā arī no Transilvānijas teritorijā dzīvojošiem vāciešiem un to tradīcijām.
Mūsdienu rumāņu kultūra ir dzimusi un attīstījusies pēdējo 250 gadu laikā, stipras ietekmes rezultātā no Rietumeiropas kultūrām, īpaši – franču un vācu kultūrām. Papildus tam, bizantiešu un slāvu tradīciju ietekmē rumāņi ir vienīgie pareizticīgās kristietības novirziena pārstāvji latīņu izcelsmes tautu vidū.
UNESCO Pasaules mantojuma Rumānijas mājaslapa šobrīd savā sarakstā ietver 6 kultūras mantojuma vietas (baznīcas Moldāvijā, Horezu klosteri, ciemus ar baznīcu nocietinājumiem Transilvānijā, dāķiešu cietokšņus Orastie kalnos, vēsturisko Sighišoaras centru un koka baznīcas Maramurešas reģionā) un divas dabas vietas (Donavas deltu un dižskābaržu mežus Karpatu reģionā un citur Eiropā).
Rumānijai pieder arī 7 punkti Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (Cǎluç rituāls, doina dziedājumi, Horezu keramikas māksla, vīru grupu korāļu dziedāšana – Ziemassvētku laika rituāls, “Zēnu dejas”, tradicionālā sienu paklāju amatniecība un kultūras prakses saistībā ar 1.marta svinēšanu). Rumānijā ar likumu nr.160/2013 par UNESCO Pasaules mantojuma dienu ir atzīts 16. novembris.
UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts tika oficiāli izveidots 2008. gadā pēc “Konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu” parakstīšanas Parīzē 2003. gada 17. oktobrī.
Cǎluç rituāls (iekļauts UNESCO sarakstā 2005. gadā)
Šis rituāls reprezentē Cǎluşu dejas dalībniekus, kas ir tradicionāla rumāņu deja, radusies senos laikos Moldāvijā, Oltenijā un Transilvānijā.
Cǎluç rituāls ir rumāņu paraža, kas tika plaši praktizēta tautā sauktā Rusalii perioda laikā, precīzāk, 9 dienas starp pareizticīgo Augšāmcelšanās mielastu un Rusalii svētkiem. Līdzīgas tradīcijas pastāv viscaur Eiropā, piemēram, “mūriņu deja” Britu salās vai “Pauliteiros” Portugālē.
Horezu keramika (iekļauta UNESCO sarakstā 2012. gadā)
“Ceramica de Horezu” ir īpašs rumāņu keramikas paveids, kas tipisks Oltenijas reģiona Horezu pilsētai. Dominējošs simbols Horezu apgleznotajos traukos ir gailis, kopā ar kuru ainās ir iespējams sastapt zvaigznes, čūskas, kokus, cilvēkus, ziedus, zivis, dubultspirāles, taisnas līnijas, līkumotas līnijas, lapas, jostas, sauli, ērkšķus, dzīvības koku un pāvu astes. Keramikai raksturīgas divas krāsas – sarkana un dzeltena.
Vīru grupu korāļu dziedāšana (iekļauta UNESCO sarakstā 2015. gadā)
Viru korāļu dziedāšana ir ļoti sena ziemas paraža rumāņu kultūrā, kas sastopama Moldovā, Rumānijā un citās pieguļošās teritorijās.
Rumāņu Ziemassvētku korāļu dziedāšana ir vīru rituals, kas paaudžu paaudzēs tiek atbalstīts ar jaunās paaudzes iesaisti Moldovas un Rumānijas ciemos, kur puišu un vīru grupiņas dodas no mājas uz māju un dzied korāļu dziesmas, apmaiņā pret priekšnesumu saņemot simboliskas dāvaniņas un naudu. Šai tradīcijai ir svarīga funkcija – saglabāt sociālo identitāti un nodrošināt saliedētību un solidaritāti kopienās, kurās šo tradīciju praktizē.
“Zēnu dejas” (iekļautas UNESCO sarakstā 2015. gadā)
“Zēnu deja” (Lad’s dance) ir senatnīga deja ar kustībām, kas ir specifiskas senākajām Transilvānijas reģiona deju paražām, tiek mantota un iemācīta dēliem no to tēviem. Deju dejo tikai vīrišķā dzimuma pārstāvji dažādās svētku reizēs, un kultūras pētnieki to raksturo kā vienu no vissarežģītākajām rumāņu dejām (tehniskā ziņā). Šī paraža veicina sociālo un starpkultūru dialogu, jo deju var dejot ne tikai rumāņi, bet arī ungāri un romi. Zēnu dejas ir laba iespēja jauniem vīriešiem nostiprināt savu status kopienā, īpaši jaunu meiteņu un viņu ģimeņu vidū ar nodomu dibināt laulības saites.
Doina (iekļauts UNESCO sarakstā 2009. gadā)
Doina ir lirisks, vokāls vai instrumentāls radošs skaņdarbs, īpašs rumāņu tautai, kurā anonīms mākslinieks tiešā veidā izpauž savas emocijas – ilgas, skumjas, atsvešinātību, riebumu, mīlestību, naidu pret apspiedējiem, nožēlu u.c. Doina tiek dēvēta arī par populārās literatūras paveidu, jo tā pieder liriskajam žanram, kurā autori parasti izpauž savas emocijas un pārliecības par dažādām problēmām dzīves, laika, dabas un dažreiz arī personīgā kontekstā.
Klasiskās doinas ir pārsvarā vokālas un monofoniskas, un tiek interpretētas atšķirīgi dažādos reģionos. Vokālās doinas satur muzikālus “iespraudumus” (mai, hei, dui-dui, juhū) un nopūtas, kliedzienus, vaimanas u.c. Instrumentālās doinas parasti tiek izpildītas uz flautas un citiem pūšaminstrumentiem, bet nereti tiek izmantoti arī stīgu instrumenti, piemēram, vijoles. Doina – tautas dziesma – ir ne-ceremoniāla dziesma un ierasti tiek dziedāta vienatnē, tādējādi vairojot tās būtisko psiholoģisko ietekmi uz personību.
Tradicionālā sienas paklāju amatniecība (iekļauta UNESCO sarakstā 2016. gadā)
Sienas paklāju aušana ir izplaītījusies visā Rumānijā un Moldovas republikā. Paklāju aušana sākotnēji tika piekopta zemnieku saimniecībās, specializētos pareizticīgo mūķeņu klosteros un ģimeņu asociācijās. Senākajos laikos austie izstrādājumi tika izmantota galvenokārt sienu dekorēšanai vai arī bēru rituālos. Vēl tie tika pīti arī līgavu pūriem, gatavajiem produktiem kalpojot kā apliecinājumam par līgavas izdarību un amatniecības prasmēm – meitenes, kas šo pīšanas mākslu neiemācījās, bija ar mazām izredzēm iziet pie vīra. Mūsdienās austie izstrādājumi galvenokārt tiek uzskatīti par dekoratīviem mākslas darbiem. Tie tiek veidoti ar horizontālu un vertikālu steļļu palīdzību, tajā vijot un krustojot vilnas šķiedras. Vilnas sagatavošanas procesā pirms pavediena savīšanas vilna tiek nokrāsota ar dārzeņu pigmentiem, tad savērpta pavedienā un sagatavota aušanai.
Tradīcijas saistībā ar 1.martu (iekļauts UNESCO sarakstā 2017. gadā)
Šīs tradīcijas izcelsme nav droši nosakāma, bet tās klātbūtne rumāņu un bulgāru (šeit saukta par Martenitu) kultūrās, iespējams, ir pamatojama ar dāķiešu un trāķiešu kultūras klātbūtni teritorijā agrākos laikos (vēl pirms slāvu un romāņu parādīšanās apkaimē), lai gan dažādas leģendas tradīcijas izcelsmi pamato citos veidos. Vēl tiek uzskatīts, ka martisor mielasts parādījās Romas impērijas laikā, kad jauno gadu svinēja pirmajā pavasara dienā – Marsa mēnesī. Marss bija ne tikai kara dievs, bet arī auglības un augu dievs. Šī dualitāte tiek uzsvērta arī martisor svētku aksesuāru krāsās, kur baltā apzīmē mieru un sarkanā – karu. Jauno gadu svinēja 1.martā līdz pat 18. gadsimta sākumam. Šie aksesuāri tiek valkāti visu marta mēnesi, pēc kura tos pakar augļukoku zaros. Pastāv ticējums, ka šie rotājumi, pakārti augļukoka zaros, nesīs pārticību saimniecībā. Citi tic arī, ka, karot martisor rotājumu kokā, var kaut ko vēlēties, un vēlēšanās tiks piepildīta nekavējoties. Aprīļa sākumā daudzos Moldovas un Rumānijas ciemos kokus izrotā ar martisoare rotājumiem, kas ir nedaudz atšķirīgi. Dažos Rumānijas novados martisor tiek valkāts tikai divas pirmās marta nedēļas. Transilvānijas novados martisoare rotājumus kar uz durvīm, logos, kā arī uz mājdzīvnieku ragiem, jo pastāv ticējums, ka šie dekori aizbaidīs ļaunus garus.
